Skaidrs, ka vidējais Japānas iedzīvotājs, materiālā ziņā, dzīvo labāk nekā vidējais Latvijas pilsonis. Tomēr vidējais japāņu autoīpašnieks, laikam, varētu apskaust vidējo autoīpašnieku no Latvijas. Latvijā – lieli automobiļu nodokļi? Parkošanās – dārga un tās ir maz? Tie Japānas pilsoņi, kuri apmeklē mūsu zemi kā tūristi, uzskata savādāk.
Kā zināms, Japānā ir diezgan augsts iedzīvotāju blīvums. Automobilizācijas blīvums, starp citu – arī. Ja Latvijā uz 1000 cilvēkiem ir 468 automobiļi, tad Uzlēcošās saules zemē – 593.
Autoražošana – ļoti svarīga Japānas ekonomikas industrija, turklāt ievērojamu produkcijas daļu patērē vietējais tirgus. Tomēr Japānā nav tik daudz vietas, un valdībai nepārtraukti ir jāmeklē vidusceļu starp tieksmi tālāk attīstīt ekonomiku un to, lai pilsētas nenosmaktu transporta pārpilnības dēļ. Tāpēc automobiļu likumi un noteikumi šajā valstī – diezgan stingri: tie sastāv no daudziem ierobežojumiem un liegumiem, bet viss, kas tieši attiecas uz automašīnu, maksā dārgi.
Viss sākas ar tiesību saņemšanu: šī procedūra var izmaksāt 2700…4000 EUR. Nav obligāti jāiet uz autoskolu. Var mācīties attālināti. Tomēr Japānas iedzīvotāji parasti apmeklē mācības klātienē. Tas dod iespēju eksāmenā kārtot tikai CSN teoriju un nekārtot braukšanu. Braukt ar automobili drīkst no 18 gadiem, lai arī pilngadība valstī iestājas no 20 gadu vecuma.
Tiesības ir saņemtas. Var pirkt mašīnu? Ne viss ir tik vienkārši. Lai iegādātos auto, ir nepieciešams saņemt policijas atļauju. Tās saņemšanai ir nepieciešama sava parkošanās vieta ne tālāk par diviem kilometriem no dzīvesvietas. Maksa par vietu ir pielīdzināma neliela dzīvokļa cenai tajā pašā rajonā. Turklāt, nozīme ir arī parkošanās vietas izmēram: ja tas ir neliels, tad atļauju lielas mašīnas iegādei neizdosies saņemt.
Tieši tāpēc no tiesību saņemšanas brīža līdz automobiļa iegādei, Japānas iedzīvotājam paiet vidēji 7 gadi.
Mašīnas ekspluatācija – arī dārga. It sevišķi, ja spēkrats ir liels. Ko nozīmē «liels»? Tas ir viss, kas pārsniedz kei kāru izmērus: garums – 3.4 m, platums – 1.48 m, augstums – 2 m, dzinējs – 660 см³, 64 z.s. Ietilpība – 4 cilvēki, maksimālā kravnesība – 350 kg. Kei kāru īpašnieki saņem dzeltenos numurus, nodokļu un citas atlaides. Piemēram, dažās vietās var iebraukt tikai ar kei kāriem.
Piemēram, šis VW Polo – priekš Japānas, pārāk liels automobilis. Tam ir baltie numuri, jo tas neatbilst kei kāru parametriem.
OCTA Japānā maksā vidēji aptuveni 300 EUR gadā, transporta nodoklis – 100…600 EUR, tehniskā apskate viena reize divos gados – 1000…2000 EUR. Jo vecāka mašīna, jo augstāks nodoklis un dārgāka tehniskā apskate, tāpēc noteiktā posmā ir izdevīgāk iegādāties jaunu spēkratu. Pārdot veco auto arī nav tik vienkārši. Ja to neizdodas izdarīt, tad nāksies samaksāt pieklājīgu summu par utilizāciju. Tiesa gan, japāņus glābj Krievijas Tālie austrumi: turienes iedzīvotāji labprāt pērk vecās mašīnas no Japānas.
Pārvietoties ar mašīnu arī nav vienkārši dēļ tā, ka bieži vien to nav kur atstāt. Bezmaksas stāvvietu valstī gandrīz nav, bet ar maksas – nepietiek.
Pat svešā pagalmā nevar atstāt spēkratu: visas stāvvietas pagalmos ir iezīmētas.
Pie katras vietas – uzraksts ar tās īpašnieka vārdu.
Vietas noma pagalmā var maksāt 300…500 EUR mēnesī. Ja kāds ir aizņēmis svešu vietu, tad tās īpašnieks izsauc policiju un pārkāpēja mašīna tiek aizvesta ar evakuatoru.
Ja teritorija apkārt mājai ir ierobežota un iedzīvotājiem nav iebildumu, var atļauties dažas vaļības, automobiļa novietošanas ziņā. Bet svešais te arī neiebrauks.
Starp citu, izņemot mašīnu stāvvietas, pagalmos ir arī velo novietne. Divriteņu transportu Japānā nav pieņemts nest mājās, uz balkonu vai pagrabu.
Mājās būvniecības procesā, parasti uzreiz izveido nepieciešamo stāvvietu skaitu. Sakarā ar to, ka vietu skaits ir ierobežots, tad dažas no tām ir divos līmeņos.
Pilsētas lietišķajā daļā ar stāvvietām ir vēl sarežģītāk. Vispār tās tiek iedalītas privātajās un municipālajās. Tā var būt speciāli iezīmēta zona uz apmales vai atsevišķa teritorija uz braucamās daļas (gandrīz vienmēr ar parkomātu). Pirmajā gadījumā, stāvvieta ir it kā bezmaksas, kaut gan ir speciāls automāts, administratīvo iemaksu veikšanai.
Saņemto biļeti ir jānostiprina zem priekšējā stikla redzamā vietā. Stāvēšanas laiks ir stingri ierobežots: parasti tās ir 40 vai 60 minūtes. Par visu, kas ir virs šī laika, nāksies samaksāt soda naudu.
Ja stāvvieta ir iekārtota uz atsevišķas teritorijas, tad apmaksa ir par stundām. Tiklīdz mašīna apstājas, zem tās izaug speciāla konstrukcija, kura traucē izbraukt. Citiem vārdiem sakot, izbraukt nesamaksājot vienkārši nesanāks.
Ir vēl variants ar barjeru mašīnas priekšā.
Atsevišķos gadījumos, maksa par stāvvietu netiek aprēķināta par nakts stundām, tomēr atstāt spēkratu drīkst tikai līdz 3 no rīta. Pēc tam to paņems evakuatros.
Pilsētu centrā stāvvieta maksā 3…6 EUR stundā. Tuvāk nomalēm – 1…2 EUR par stundu. Tirdzniecības centri un citas iestādes bieži vien piedāvā atlaides uz stāvvietu atkarībā no tā, kādu naudas summu klients pie viņiem iztērēs. Parasti, iztērējot ap 50 EUR, var saņemt divas bezmaksas stundas.
Privātās stāvvietas visbiežāk ir vairākos līmeņos. Reizēm tās atgādina torņus bez logiem un ar vieniem vārtiem. Pa tiem iebrauc auto un lifts to aizved kaut kur uz augšējo plauktu. Dažreiz ir lūgums spēkratā neko neatstāt, jo lifts to var ceļā nedabiski pagriezt vai noliekt uz priekšu. Uz grīdas, pirms iebraukšanas, praktiski vienmēr ir speciāls disks, kurš pagriež automobili vajadzīgajā virzienā, lai pēc tam – nevajadzētu ar aizmuguri izbraukt uz ielu.
Papildus drošības dēļ, bieži vien ir speciāls darbinieks ar zizli. Viņš palīdz izbraukt no stāvvietas, pieturot kustību uz ielas, ja tā ir pārāk dzīva.
Uz mazāk rosīgām ielām reizēm stāv vienkārši, ne ar ko nepiesegti, daudzstāvu metāla plaukti.
Cīņa pret nepareizu automašīnas novietošanu ir diezgan aktīva. Pat, ja izdodas atrast vietu, kur var «nomest mašīnu uz minūti», tad pēc minūtes uz priekšējā loga jau būs soda kvīts uz 100…200 EUR.
Turpinājumā, ja vadītājs neatjēgsies, divu stundu laikā mašīna būs soda laukumā, bet soda nauda vairākkārtīgi izaugs. Cīņa pret nepareizu spēkratu novietošanu kļuva efektīvāka 2006. gadā, kad ar to atļāva nodarboties privātām kompānijām. Tieši tās izdala soda kvītis un izsauc evakuatorus.
Vispār, viss ir sarežģīti. It kā sistēma nav radīta ar nolūku liegt cilvēkiem braukt, bet gan tāpēc, lai vadītāji neradītu problēmas apkārtējiem. Tomēr vadītājiem no tā nepaliek vieglāk. Tieši tāpēc daudzi japāņi dod priekšroku braukšanai ar sabiedrisko transportu. Tas ir gan lētāk, gan ātrāk. Negribat ar sabiedrisko? Var būt tad ir jāpārsēžas uz motorolleri vai divriteni? Jā, daļēji tā ir izeja. Tiesa gan velosipēdistiem Japānā arī nav vieglas dzīves. Tikai tas ir jau atsevišķs stāsts.
