Raritāšu automobiļiem bieži vien ir bagāta uz notikumiem vēsture. Lūk, viena tāda BMW rodstera stāsts. Spēkrats kādreiz piedalījās Mille Miglia sacīkstēs, piederēja Hitlera personīgam arhitektam, bet pēc kara nokļuva PSRS un tika Anastasam Mikojanam – vienai no galvenām, Staļinam pietuvinātām figūrām. Pēc tam auto vairāk nekā 15 gadus atradās Rīgā, no kurienes tas pēc 1991. gada devās uz Minheni, iegriezās Monako un beidzot nokļuva ASV, kur atrodas arī šodien. Automašīna joprojām atrodas labā stāvoklī un ik pa laikam ir pieejama aplūkošanai visiem interesentiem.
1936. gadā kompānija BMW stādīja priekšā diezgan veiksmīgu sporta automobili – BMW 328. Tā bija diezgan kompakta mašīna, ar 6-cilindru dzinēju, kura tilpums bija 1971 cm³. Motoram bija 3 karburatori, un tas attīstīja 85 z.s., pie 4800 apgr/min. Tiem laikiem, tamlīdzīga jauda šī apjoma dzinējiem bija diezgan neslikts rādītājs. Bet tas nebija viss – dzinējā tika iestrādāts potenciāls ievērojamai forsēšanai.
Lai piedalītos Mille Miglia (Tūkstotis Jūdzes) sacīkstēs, 1939. gada rudenī BMW sporta nodaļa, uz minētā 328 modeļa bāzes uzbūvēja 5 automašīnas – divas kupejas un rodsterus. Virsbūves izstrādē tika izmantots modelis mērogā 1:10, kurš tika testēts aerodinamiskā caurulē. Tiem laikiem, tas bija liels jaunums.
Virsbūves ražoja no viegla alumīnija-magnija sakausējuma, kurš tika izmantots lidmašīnas detaļu ražošanā. Vienam no rodsteriem – šī stāsta varonim – bija specifisks štancējums, kurš gāja pa priekšējo un aizmuguējo spārnu augšdaļu. Tas atgādināja bultu uz biksēm, kas spēkratam deva attiecīgu vārdu – Bügelfalte (bulta uz biksēm).
Karkass bija salodēts no maza diametra magnija caurulēm. Riteņi – izgatavoti no tā paša vieglā alumīnija-magnija sakausējuma, bet iekšējie paneļi – daļēji no magnija. Dzinēja vārstu vāks arī bija radīts no magnija tāpat kā daudzas pastiprinātās pārnesumu kārbas detaļas. Magniju izmantoja pat bremžu sistēmas detaļās. Viss tas ļāva samazināt auto masu līdz rekordzemiem 725 kg. 17-collu riepas bija speciāli saražotas sacīkstēm «Tūkstotis Jūdzes», un mašīna varēja noiet visu distanci bez to nomaiņas.
Dzinēju forsēja līdz 130 z.s., kas ļāva rodsteram ieskrieties līdz 215 km/h.
Pēc visu darbu pabeigšanas, rodsteri tika notestēti uz autobāniem BMW galvenās mītnes tuvumā Minhenē. Var tikai iedomāties, ko juta tā laika vienkāršie automobilisti, kad viņiem garām lielā ātrumā aiztraucās sudraba bolīdi.
1940. gada Mille Miglia sacīkstēs piedalījās 5 BMW bolīdi, viens no kuriem nogāja no distances. Galvenie konkurenti bija Alfa Romeo piloti, tomēr bavārieši nobrauca veiksmīgāk, ieņemot 1., 3., 5. un 6. vietu. Sestajā vietā bija rodsters Bügelfalte ar 71. numuru.
Tālākos panākumus autosportā apturēja karš. Sacīkšu auto atgriezās Minhenē, bet Bügelfalte rodsters tika nodots Albertam Špeeram – presonīgajam Hitlera arhitektam. Viņš izmantoja to kā pesonīgo automobili. Mašīna brīnumainā kārtā pārdzīvoja karu, to savā īpašumā piesavinājās padomju trofeju komanda un pārveda uz Maskavu. Tur spēkrats nokļuva Anastasa Mikojana īpašumā, kurš tolaik bija Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, kā arī PSRS ārējās tirdzniecības ministrs. Mikojans atdeva automobili jaunākajam dēlam Aleksejam.
Tomēr atgriezīsimies pie mūsu BMW. 1946. gadā, kara lidotājs Aleksejs Mikojans atdzina viņam dāvināto BMW uz vienu no autoremonta rūpnīcām, kura atradās pie Maskavas. Automobilim nesaskaņoti darbojās trīs karburatori, un rūca izplūdes sistēma, kurai nebija slāpētāja.
Karburatori tika noregulēti ātri, bet pienācīgu slāpētāju vēl nepiemeklēja. Kā par spīti, dienā, kad autoremonta rūpnīcas šefs aizbrauca komandējumā, ieradās spēkrata īpašnieks. Viņa uzvārds iedarbojās kā hipnoze, un viņam ļāva paņemt automašīnu kā gatavu.
Mikojans jaunākais, ar speciālu caurlaidi uz rokām, iebrauca ar savu BMW 328 Kremlī un, strauji piedodot gāzi, vairākas reizes nobrauca garām Ivana Lielā zvanu tornim. Straujā motora skaņa, kurš darbojās bez slāpētāja, izraisīja I.V.Staļina sašutumu. Un viņš atdeva pavēli sodīt vainīgo. Saprotams, ka Mikojanu jaunāko neaiztika, bet autoremonta rūpnīcas direktoru, kurš pieļāva nolaidību, nosūtīja uz Volgas-Donas kanāla būvniecību.
1947. gadā par mašīnas īpašnieku kļuva Aleksejs Podkutovs: tolaik taksists-iesācējs, bet nākotnē – diezgan veiksmīgs autobraucējs. 1949. gada septembrī viņš ar automašīnu «Pobeda» uzvarēja 500 km garas sacīkstes, kuras bija veltītas taksista dienai, ar vidējo ātrumu 131 km/h. Bet nākošgad braucējs uzstādīja vairākus valsts rekordus ar sacīkšu auto «Zvezda-3».
Podkutovs bija paredzējis piedalīties sacīkstēs ar BMW 328, tomēr 1948. gada decembrī klajā nāca PSRS Ministru Padomes rīkojums «Par tālāko fizkultūras un sporta attīstību valstī». Viena dokumenta rindkopa aizliedza automobiļu un motociklu sacīkstēs izmantot ārzemju ražojuma mašīnas. Sporta BMW tā arī palika Podkutova īpašumā kā parādes spēkrats.
1970. gadu pirmajā pusē Rīgā tika organizēts AAK klubs, kurš apvienoja veco auto īpašniekus. Entuziasti no kluba dalībnieku vidus bieži braukāja pa visu PSRS, bet īpaši Maskavu, meklējot retus eksemplārus, pamatā trofeju. Tā Latvijā nokļuva «Mercedes-Benz 540K», «Jaguar CC 100», «Morgan 4+4», kā arī BMW 328 Bügelfalte. Pēdējo, kā tika stāstīs, iemainīja Podkutovam pret lietotu «Žiguli».
Par BMW 328 īpašnieku kļuva Rīgas orgānu regulētājs Gvido Ādamsons. Viņš veica mašīnas kosmētisko remontu, piedalījās ar to daudzās retro auto parādēs Latvijā, pat braukāja uz Čehoslovākiju uz antikvāro automašīnu salidojumu.
Pēc PSRS izjukšanas, Ādamsons izveda BMW 328 Bügelfalte no Rīgas uz Minheni un nodeva to glabāšanā BMW kompānijai. 2001. gadā auto tika pārdots un jaunais īpašnieks to pilnībā restaurēja. 2010. gada maijā BMW 328 tika izstādīts izsolē Monako, un aizgāja par 5.6 milj. ASV dolāru pie pircēja no Ņūdžersijas (ASV). Tādējādi, rodsters kļuva par iespējams visdārgāko BMW pasaulē.
Šodien mašīnu var redzēt dažādos pasākumos, piemēram, Pebble Beach Concours d’Elegance festivālā u.c.
Spēkrats izskatās labi priekš saviem 76 gadiem, braukā diezgan jestri, un izskatās, ka joprojām ir gatavs pierādīt visiem gribētājiem, ka īsts sporta BMW – tas ir nopietni.
