Ķīpsalā notikušajā izstādē acīs trāpījās kvadrocikls, kuram riteņu vietā bija uzstādītas kāpurķēdes. Kā te jau tika stāstīts, to uzstādīšana, piemēram, uz automobili padara to gandrīz par monstru, caurejamības ziņā. Ar zināmām atrunām. Bet, ko šajā sakarā var teikt par kvadrocikliem?
Pirmā doma, kura nāk prātā – slodze uz rumbas gultņiem. Kā nekā, tie ir paredzēti darbībai ar riteņiem, kuru masa ir 6…8 kg. Bet vienu kāpurķēžu ratu svars 15…35 kg, atkarībā no modeļa. Vai izturēs gultņi? Kā parāda prakse, tad iztur, kaut gan, dabiski, ka to resurss samazinās.
Otrais jautājums: vai dzinējam būs pa spēkam pacelt pieaugošo slodzi? Kā parāda prakse, tad praktiski jebkurš kvadrocikls ar dzinēju virs 300 cm³ spēj veiksmīgi pārvietoties uz kāpurķēdēm.
Cik viegli ir samontēt kāpurķēdes? Viss ir relatīvi: sākumā procedūra var aizņemt 2…3 stundas. Turpinājumā uzstādīšanas aizņems ne vairāk par stundu.
Cik maksā kāpurķēdes? Korekti atbildēt uz šo jautājumu ir grūti: cena ir atkarīga no modeļa. Bet teiksim tā: vidēji, par 2…3 tūkst. Eiro var piemeklēt kaut ko diezgan sakarīgu.
Un – vēl viens aktuāls jautājums: ja kvadrocikls atrodas uz garantijas, vai tā nepazudīs? Viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu nesanāks. Daži ražotāji neiesaka uzstādīt kāpurķēdes un tad jautājums par garantiju ir atklāts. Bet citi – otrādi: paši ražo kāpurķēdes saviem modeļiem.
Kur ir kāpurķēžu plusi? Caurejamībā pa izšķīdušu grunti vai sniegu. Pa šķidriem dubļiem, kur kvadrocikls uz riteņiem iestrēgs pat bez papildus slodzes un ne vienmēr spēs pārvarēt tos pat ar ieskrējienu, kāpurķēžu analogs viegli un bez ieskrējiena izbrauks pat ar pāris simtiem kilogramiem kravas.
Tas arī ir skaidrs: balsta virsmas laukums – lielāks, kas nozīmē mazāku spiedienu uz grunti, paliekot nemainīgam kvadrocikla svaram. Kas attiecas uz pašu atbalsta virsmas laukumu, tad kāpurķēžu kvadraciklam tā sastāda 1…1.5 km², atkarībā no kāpurķēžu modeļa.
Caurejamību palielina arī grunts aizķeres uz kāpurķēdēm, kuru augstums ir 2…3 cm.
Kāpurķēžu kvadrocikla caurejamība reizēm rada viltus visatļautības sajūtu.
Patiesībā, ir dažas svarīgas nianses. Piemēram, pārbraukt nogāztam kokam, kura diametrs ir 20 cm, priekš vienkārša kvadrocikla, ar riteņiem – nav sarežģīts uzdevums, bet ar kāpurķēdēm – reizēm neizpildāma misija. Braucot pāri kokam, priekšējā kāpurķēde iespējams to veiksmīgi šķērsos, bet aizmugurējā sāks ierakties zem koku. Mēģinot tikt ārā atpakaļgiatā, tagad jau priekšējā kāpurķēde mēģinās ierakties zem koku. Kāda izeja ir šādā situācijā? Likt zem kāpurķēdēm dēļus, ja tas līdzēs vai arī zāģēt un vilkt ārā koku no zem kvadrocikla. Kas gan kļūst par ekstremālu uzdevumu, ja notikumi risinās ziemā, kad koks iesalis gruntī.
Ja jau esam sākuši runāt par ziemu, tad kvadrociklu ar kāpurķēdēm reizēm salīdzina ar sniega motociklu.
Tad, lūk, šis salīdzinājums ir nekorekts. Tā ir pavisam cita tehnika, ar atšķirīgu pielietošanu un raksturojumiem. Sniega motocikls izbrauks pa jebkuru sniegu, ja izbrauca slēpes un nesaraka sev priekšā kupenu. Sniega motocikls, noteiktos apstākļos, var pārvietoties pa ūdeni. Kvadrocikls, dabiski, to darīt nevar, bet sniega sega, kuras biezums ir virs pusmetra – pat priekš spēkrata ar kāpurķēdēm ir nopietns pārbaudījums.
Principā, izbraukt var, tikai slodze uz variatora siksnu – milzīga, bet ātrums būs neliels.
Sniega motocikla ātrums šādos apstākļos būs ievērojami lielāks, bet degvielas patēriņš – mazāks.
Vispār, ja runā par caurejamības ierobežojumiem, tad ziemā priekš kāpurķēžu kvadrocikla to ir vairāk.
Tīrs lauks, bez kokiem un gravām, var sniegt pārsteigumus. Laukā var trāpīties, piemēram, neliela grunts kaudze, kura kā variants var būt sasalusi. Noteiktā situācijā kvadrocikls veikli pārleks ar priekšējo kāpurķēdi pāri kaudzei, bet ar aizmugurējo atspiedīsies pret zemi. Attālums starp kāpurķēdēm parasti sakrīt ar kaudzes biezumu vai apkārtmēru. Un šo sasalušo zemi vajadzēs sist ar to, kas ir. Absolūti tāpat var pakarināties uz nekaitīga sniega brustvēra. Kvadrocikls ar riteņiem tiks galā ar sasalušo zemi ievērojami ātrāk vai pat, iespējams, šo šķērsli nemaz neievēros.
Ja ir nepieciešams pārrāpot pāri šauram, dziļam grāvim, tad uz riteņu kvadrocikla to var izdarīt arī šķērsām, kaut gan labāk – zem leņķa. Bet ar kāpurķēdēm – vēlams tikai zem leņķa.
Vēl risks pastāv dziļās, sasalušās sliedēs no kvadrocikla ar riteņiem. Kāpurķēde vienkārši iestrēgst platumā kā ķīlis. Ir zināmi gadījumi, kad vairākas stundas strādāja ar vinču, bet tad plīsa vienādo leņķisko ātrumu šarnīrs. Bet izvilkšana ar traktoru noveda pie tā, ka nolidoja kāpurķēde. Kvadrocikls ar riteņiem, visdrīzāk, būtu izbraucis pa šim sliedēm. Bet, ja iestrēgtu, to glābtu vinča.
Jābūt ļoti uzmanīgam, braucot pa sasaluša ezera vai strauta ledu, jo zem ledu ielūzusī kāpurķēde – nopietna problēma.
Veltņu sasvēruma leņķis neļaus tām tik uz ledu, it īpaši aizmugurējām kāpurķēdēm.
Šajā situācijā neglābs arī vinča – visdrīzāk šajā situācijā kāpurķēde izlūzīs kopā ar piekari.
Bez ledus ciršanas un baļķu likšanas neiztikt. Turklāt, ka visdrīzāk tiks bojāts buferis un plastmasa.
Starp citu, kustība pa blīvu sārsnu, zem kura ir daudz irdena sniega, ziemas beigās, atgādina kustību pa ledu: agri vai vēlu kāpurķēdes izlūzīs zem sārsnu un uzreiz izraks dziļu bedri.
Un vēl ar kāpurķēžu kvadraciklu nav ieteicams lēkāt. Kāpurķēdes tam nav paredzētas, bet uz piekari tā jau izkrīt lielas slodzes.
Kas attiecas uz vadāmību – kāpurķēžu kvadarcikls paliek mazāk manevrētspējīgs un tas ir diezgan neizmanīgs uz vienkāršā ceļa. Tieši tāpēc šī veida spēkratus cenšas piegādāt uz ekstremālās pastaigas vietu ar piekabi. Bet pateicoties kāpurķēdēm palielinās kvadrocikla gabarīti, un tāpēc ir nepieciešama platāka piekabe. Bet pikapa virsbūvē kāpurķēžu kvadrocikls var neielīst.
Kāpurķēžu uzstādīšana palielina ekspluatācijas izdevumus. Pirmkārt, degvielas patēriņš va būt 2…3 reizes lielāks nekā uz riteņem, bet ātrums – mazāks. Lielā slodzes uz piekari dēļ, biežāk ir nepieciešams mainīt visus rumbas gultņus, stūres stiepņus, lodbalstus un sailenblokus. Bet vēl regulāri ir nepieciešams kontrolēt kāpurķēžu stāvokli.
Kāpurķēžu nostiepes regulējumu nepieciešams pārbaudīt pirms katra brauciena. Tas nav sarežģīti un aizņem pāris minūtes uz katru kāpurķēdi. Bet, ja to neņemt vērā, tad ir iespēja, ka vienā jaukā momentā kāpurķēde nolidos.
Turklāt, parasti tādas lietas notiek kaut kur tālāk no civilizācijas. Jā, izbraucot kaut kur tālāk, nenāks par skādi vēl viena variatora siksna.
Vispār, problēmu ir gana. Tad, kas sanāk: no kāpurķēdēm ir tikai trūkumi? Nē. Tās pirmkārt ir paredzētas nevis piedzīvojumu meklēšanai, bet gan smagam darba apstākļos, kur ar riteņu saķeres īpašībām ir par maz.
Citiem vārdiem sakot, atsevišķos apstākļos kāpurķēžu kvadraciklam caurejamības ziņā neviens cits aparāts nestāv blakus. Bet tikai atsevišķos.
