Jūs vēl atceraties tos laikus, kad pa mūsu ceļiem kā sabiedriskais transports braukāja ungāru autobusi Ikarus? Starp citu, dažās valstīs tie joprojām darbojas. Piemēram, Bulgārijā. Tomēr tas nav nekāds pārsteigums – Ikarus tika piegādāti daudzām Varšavas līguma valstīm. Interesanti ir cits: kādreiz tie braukāja gan ASV, gan Kanādā. Un tur pat tie tika ražoti.
Priekš Amerikas tirgus Ikarusus ražoja 1980…1986. gadam, ungāru rūpnīcas Ikarus un amerikāņu Crown Coach Corporation kopuzņēmums. Tajā laikā, Ikarus – viens no vislielākiem autobusu ražotājiem pasaulē (13 000 vienības gadā), kas ražoja trīs reizes vairāk mašīnas nekā visas ASV kompānijas kopā ņemot. Amerikas tirgum tika ražots Ikarus 286, kas bija uzbūvēts uz 280. modeļa bāzes, kurš pie mums bija saņēmis iesauku «garmoška».
Kopumā tika saražoti 243 Crown-Ikarus 286 autobusi.
Augšējos attēlos posta sākumā– ungāru ražojuma Ikarus 286 izmēģinājumos Sanfrancisko. Starp citu, tieši šajā pilsētā Ikarus autobusi turpmāk nedarbojās, toties braukāja daudzās citās.
Līgums par kopuzņēmuma izveidošanu tika parakstīts 1978. gadā. Bet pirmais ungāru autobusu pasūtījums tika izvietots 1979. gada novembrī. Virsbūve un šasija tika ražotas rūpnīcā Ungārijā, bet visas pārējās komplektējošās, ieskaitot dzinēju, PK, tiltus, bremzes un citas daļas – ASV. Uz autobusiem tika uzstādītas speciālas iekārtas invalīdu iekāpšanai-izkāpšanai.
Salikšanas rūpniecība tika organizēta Crown Coach rūpnīcā Kalifornijā. Lielais amerikāņu komplektējošo daļu procents un salikšana ASV teritorijā autobusu pielāgoja likumam «Pērc amerikāņu», saskaņā ar kuru visos iepirkumos, kas tiek veikti par budžeta līdzekļiem, priekšroka tiek dota vietējā ražojuma precēm.
Ikarus gribēja saorganizēt arī trolejbusu ražošanu uz 286. modeļa bāzes. Tika pat atsūtīti uz ASV divi testa eksemplāri 280T3. Šie modeļi tika izstādīti 1980. un 1981. gadā Sanfrancisko, Sietlā un Mehiko. Tiesa gan neviens pastūtījums netika izdarīts.
Autobusiem tika uzstādīti Cummins dzinēji un APK Allison. Uz 55 mašīnām tika uzstādītas Voith transmisijas. 1980. gadu vidū, ekspluatācijas izdevumu samazināšanas nolūkos, dzinēji tika nomainīti pret Detroit Diesel. Autobusi tika ražoti divās modifikācijās: 17 un 18 metrus gari, ar divām vai trijām durvīm. Maksimālais vietu skaits bija 73. Atšķirībā no spēkratiem, kuri tika piegādāti PSRS, sēdekļi tika uzstādīti divās rindās no katras puses. Attēlā – ASV salikts Ikarus priekš Portlendas izmēģinājumā Ņujorkā, kompānijas Queens Transit autobusu parka teritorijā 1981. gadā.
Autobusus iepirka deviņas transporta kompānijas dažādos štatos. Pirmās 15 mašīnas tika piegādātas 1980. gadā Luisvillei, Kentaki štatā.
Vislielāko partiju no 87 spēkratiem pasūtīja transporta kompānija no Portlendas, Oregonas štatā. Tā tika piegādāta 1981…1982. gadā. Portlenda bija vienīgā pilsēta, uz kuru tika piegādātas 3-durvju versijas.
Priekš Hjūstonas, Teksasa štatā, tika iepirkti 50 Crown-Ikarus autobusi.
Uz Milvoki, Viskonsīnas štatā tika aizsūtītas 40 mašīnas.
Autobusi tika piegādāti arī uz Santa Klara, Kalifornijas apgabaliem – 15. Sanmateo, Kaliforniju – 10, Džeksonvillu un Floridu – 9, Olbani, Ņujorku – 8, Honolulu, Havajas apgabalu – 8. Pēc tam, kad transporta kompānijas pārdeva spēkratus sekundārajā tirgū, tie parādījās arī citās pilsētās. Zemāk redzamā bildē – autobuss no Honolulu, Havaju štatā.
Crown-Ikarus Olbani, Ņujorkas štatā.
Neskatoties uz lielo amerikāņu komplektējoši daļu procentu un salikšanu ASV, autobuss neizcēlās ar augstu izturību. Bija pietiekoši daudz sūdzību no pircēju puses par dažādiem defektiem.
Visiem priekš Oregonas pasūtītajiem spēkratiem bija nepieciešams papildus remonts un modifikācijas konstrukcijā praktiski uzreiz pēc to iziešanas uz līniju. Vēl viena pretenzija bija dokumentācijas neesamība angļu valodā: daudzas shēmas un rasējumi bija tika ungāru valodā.
Pēc četriem ekspluatācijas gadiem, Portlendas transporta kompānija iesniedza ražotāju tiesā apgalvojot, ka tas nepilda garantijas pienākumus pēc līguma un negrib labot pārdotās mašīnas, daudzām no kurām atklājās diezgan nopietni defekti – plaisas rāmī, piemēram. Vēlāk prasība tika noregulēta ārpustiesas kārtā, bet garantija – pagarināta līdz 1992. gadam.
1986. gadā Crown Coach pārstāja pieņemt jaunus pasūtījumus uz Crown-Ikarus, un autobusu ražošana kopuzņēmuma ietvaros tika apturēta.
1986…1989. gadam Ikarus tika salikti pēc tās pašas shēmas Kanādas rūpnīcā Orion, zem nosaukuma Orion III vai Orion-Ikarus. Tika izlaisti 256 autobusi Toronto un Otavas transporta sistēmām, un tie darbojās līdz 2003. gadam. Šodien kompānija Orion International pieder koncernam Daimler AG. Starp citu, dažādu paadžu Orion autobusi sastāda lielāko mūsdienu Ņujorkas parka daļu. Ikarus starp tiem gan nav.
Orion III Otavā.
Kanādas ražojuma Ikarus salons.
1989. gadā Ikarus atgriezās uz ASV tirgu kā Ikarus USA. Pēc pārveidojumu sērijas, 1996. gadā uzņēmums nomainīja nosaukumu uz North American Bus Industries (NABI). Kompānija pastāv arī šodien un sekmīgi ražo autobusu ASV tirgum. Turklāt ražošanā tiek izmantota tā pati shēma, kas agrāk: virsbūve tiek ražota Ungārijā, bet galīgā salikšana – ASV. Tikai mūsdieni ungāru-amerikāņu busi ne ar ko neatgādina mūsu bērnības un jaunības laiku nostaļģiskās «garmoškas».
