Kā vispār parādījās maršrutnieki? Šī pakalpojuma veida parādīšanās versijas ir vairākas. Pēc vienas no tām, tas parādījās ASV vairāk nekā pirms 100 gadiem.
1915. gada janvāra beigās New-York Times rakstīja par «jaunu satriecošu biznesa veidu, kurš ļoti ātri izplatījās pa visu valsti no rietumiem uz austurmiem». Bizness parādījās pateicoties zemām cenām uz automobiļiem (pamatā – lietotiem), vāji attīstītam sabiedriskā transporta tīklam, likumu bāzes neesamībai un negaidīti augstam pieprasījumam pēc pakalpojuma. Tie bija daudzie vieglie auto, kuri pārvadāja cilvēkus pa noteiktu maršrutu par 5 centiem. Pēc būtības, tas, ko mēs šodien saucam par maršrutniekiem. Bizness tika nosaukt «Džitni» – tā tautā tika saukta piecu centu monēta (Jitney).
Tiek uzskatīts, ka pirmais pasaulē maršrutnieks bija Ford T (1908…1927), kurš varēja pārvadāt tikai trīs sēdošus pasažierus un vēl tik daudz stāvošus, cik varēja ietilpt uz tā pakāpieniem.
Reiz 1914. gada vasaras dienā Ford T īpašnieks apstājās uz vienas no tramvaja pieturām Losandželosā un piedāvāja aizvest visus gribētājus par džitniju. Daži cilvēki piekrita un apsēdās mašīnā. Pēc dažām pieturām viņš izsēdināja dāmu, bet tās vietu uzreiz aizņēma, gaidošais tramvaju vīrietis. Pasažieri izkāpa un iekāpa, bet Ford īpašnieks saprata, ka ir atradis zelta āderi. Panākums bija fenomenāls. Runas par jauno peļņas veidu ātri izplatījās un pēc nedēļas pa pilsētu braukāja jau desmit maršrutnieku. Pēc mēneša to skaits sasniedza vairākus simtus.
Uz 1914. gada beigām Losandželosā darbojās jau vairāk nekā 700 maršrutnieki, kuri ar katru dienu veidoja arvien lielāku konkurenci tramvajiem. To varēja sagaidīt, jo pirmie maršruti, uz kuriem sāka strādāt džitniji, gāja paralēli tramvaja līnijām. Viņi vienkārši paņēma pasažierus, kuri stāvēja uz pieturām. Nav brīnums, ka 1915. gadā džitniji jau braukāja pa visu lielāko ASV pilsētu ielām.
Sakarā ar to, ka nepastāvēja nekādu standartu un noteikumu, bet maršruta taksometru tirgus bija absolūti mežonīgs, tad priekš pārvadājumiem tika izmantots jebkurš pieejamais transports – sākot ar viegliem auto un beidzot ar pārveidotiem kraviniekiem. Jaunais pasažieru transporta veidsātri kļuva populārs un pat sāka izstumt tramvaju no ASV pilsētu ielām. Vietām pat vajadzēja slēgt tramvaja pieturas, jo lēno un neērto tramvaju vietā pasažieri izvēlējās ātros un ērtos automobiļus. Džitniju sauklis bija – «Aizvedīsim jūs, kur vajag, un apstāsimies uz katra stūra».
Džitniji iegāja kultūrā – par tiem pat dziedājā dziesmas. Bildē – nošu vāciņš tā laika populārai dziesmai ar nosaukumu «Džitni autbobuss».
Autoražotāji ātri noorientējās un sāka jaunam biznesam piedāvāt specālus spēkratus. Kāds vienkārši izstiepa vieglos modeļus, palielinot sēdvietu skaitu.
Citi būvēja jau kaut ko līdzīgu autobusiem – gan pēc gabarītiem, gan salona komponējuma. Attēlā – 1917. gada Pakards.
Tramvaja kompāniju īpašnieki cieta arvien lielākus zaudējumus. Pirmkārt, kā jau tik minēts, viņu transports nespēja konkurēt ar džitnijiem ātrumā un maršrutu lokanībā. Otrkārt, tramvaja kompānijām bija jāpērk kaut ko līdzīgu licencei, maksāt nodokļus u.t.t.
Bez tam, no džitnijiem sāka ciest apbūvētāji. Kāds ar viņiem sakars? Viss ir vienkārši. Nekustamā īpašuma cena bija atkarīga no transporta pieejamības, bet noteica to pirmkārt tramvaja līnijas. Taču tramvaja kompānijas bija lēnas un jaunu teritoriju apgūšanā bieži vien darbojās uz vienu roku ar pilsētas vadību un investoriem. Viņi būvēja līnijas tur, kur bija izdevīgi, izvairoties no nabadzīgiem un melniem rajoniem. Un te tirgū parādījās jauns spēlētājs, kurš visu situāciju apgriež kājām gaisā. Džitniji ātri apgūst melnos piepilsētas rajonus un pieejamības ziņā padara tos tik pat pievilcīgus kā baltos kvartālus, ar attīstītu infrastruktūru. Nekustamā īpašuma cenas pilsētas nomalēs sāk celties, bet centrālos biezi apdzīvotos kvartālos, kur ieguldīta liela nauda – kristies.
Jaunā biznesa izplatīšanās ātrums patiesi iespaidoja. Piemēram, Losandželosā vien džitniju pakalpojumus ik dienu izmantoja ap 150 000 cilvēku. Dzitniju attīstības ASV augstākais punkts bija no 1915. līdz 1920. gadam. Pēc tam transporta kompānijas cīņā par pasažieri ātri sarunāja ar likumdevējiem un novāca konkurentus.
Tramvaju kompāniju īpašnieki gāja koalīcijā ar apbūvētājiem, pieslēdza ceļu satiksmes drošības komisiju un paņēma labus advokātus. Džitniji tika uzvarēti vienkārši – lobējot ierobežojumus likumdošanas līmenī. Džintiju īpašniekiem piespieda iegādāties apdrošināšanu un dārgu licenci. Tā pat viņiem liedza apstāties, kur grib, un piespieda strādāt pēc saraksta.
Rezultātā, legalizētie džitniji pārstāja būt konkurentspējīgi un vai nu aizgāja no tirgus, vai nu kļuva par autobusu kompānijām. Nelegālos izdzina ar soda naudu un policijas palīdzību. Atsevišķās pilsētās pat ieviesa brīvības atņemšanu par nelegālu pasažieru pārvadāšanu.
Kaut kādu laiku viņi vēl pastāvēja tur, kur nebija tramvaju. Bet tad arī tur viņus aizstāja ar autobusiem.
Šodien maršrutniekus var sastapt tikai dažu ASV pilsētu ielās. Starp citu, ASV pastāv arī ne visai legāli maršrutnieki, kuri turkltāt arī ir ne gluži maršrutnieki ierastajā izpratnē. Taču tas ir atsevišķs stāsts.
