Šodien braucēji, kuri sit ātruma rekordus, ieskrienas līdz prātam neaptveramiem cipariem: 400…500 km/h, un pat vairāk. Bet, kāds bija ātruma rekords 90 gadus atpakaļ – tālajā 1924. gadā? Izrādās, ka ne kāds mazais tas nebija, it īpaši, ja ņem vērā to apstākli, ka tā laika tehnika bija tālu no mūsdienu sasniegumiem.
Par vienu no visinteresantākajiem aparātiem, kurš tika uzbūvēts tieši priekš tādiem braucieniem, bija sacīkšu automobilis Fiat Grand Prix SB4. Iesākumā spēkrats tika aprīkots ar 18 litru dzinēju, kura jauda bija 150 z.s. Tiem laikiem, tie bija diezgan nopietni parametri, taču ātruma rekorda sasniegšanai ar to bija par maz. Pēc desmit gadiem, britu konstruktors un autobraucējs Ernests Eldridžs, pagarināja automobiļa šasijas un uzstādīja uz to 21.7 litru dzinēju, ar 320 z.s. jaudu. Šo dzinēju bija izstrādājis tas pats Fiat koncerns, un tas bija paredzēts Pirmā pasaules kara militārajām lidmašīnām. Jaudu uz pakaļējiem riteņiem nodeva ķēdes piedziņa. Automobili nosauca par Mefistofele, dēļ dūmiem un dārdoņas, kurus radīja aviācijas dzinējs.
Aparāts parādīja sevi neslikti: 1924. gada 12. jūlijā, 5.1 metrus gara un divas tonnas smaga mašīna, kuru pilotēja Eldridžs, sasniedza ātrumu 234,97 km/h. Un, kaut gan rekords noturējās tikai 32 dienas, Fiat Mefistofele, kā arī paša spēkrata slava, nodzīvoja līdz mūsdienām. Šodien, kārtīgi atjaunotais automobilis, tiek uzturēts Fiat muzejā, un ik pa laikam notiek tā demonstrēšana lielos autosalonos. Interesanti ir tas, ka aparāts ir braucošā stāvoklī, regulāri piedalās retro automobiļu braucienos, taču nav gribētāju, kuri riskētu ar to sasniegt maksimāli iespējamo ātrumu. Un iemesls ir ne tikai tanī, ka tas ir unikāls muzeja eksponāts: vienkārši, pārāk baisa un skaļa Mefistofele ir savā darbībā.
