Pa ceļam no Rīgas uz Tallinu, nogriežoties pa labi, satiksmes mezgla ar Pērnavas-Rakveres ceļu rajonā, 20 minūšu braucienā uz Pērnavas pusi, atrodas interesanta vieta – kaut kas līdzīgas vecas tehnikas muzejam zem klajas debess. Savā ziņā, unikāla vieta. Citas tādas nedz Igaunijā, nedz visā pārējā Baltijā nav.
Vispār jau tas nav muzejs, kā mēs esam pieraduši to saprast, bet gan drīzāk auto kapi. Šo vietu sauc par «Vecās tehnikas patversmi Jarva-Jāni ciematā» (igauniski – Järva-Jaani vanatehnika varupaik).
To radīja entuziasti no Jarva-Jāni ugunsdzēsēju biedrības. Starp citu, tieši tāpēc tur ir tāds liels veco ugunsdzēsības mašīnu skaits.
Par muzeja dibināšanas datumu tiek uzskatīts 2004. gads. Virziens – dažādas, kādreiz pa valsts ceļiem kursējošas tehnikas kolekcionēšana un izstādīšana.
Kolekcijā ir praktiski viss: vieglie automobiļi, kravinieki, autobusi, lauksaimniecības tehnika, speciālas nozīmes automašīnas u.t.t.
Vairums eksponātu attiecas uz padomju periodu.
Mašīnas ir izstādītas «kā ir» stāvoklī jeb neatjaunotas. Muzeja organiztoriem laikam nebūtu iebildumu veikt tehnikas restaurēšanu, taču tam ir nepieciešama ļoti liela nauda, kuras nav.
Eksponātus ved brīvprātīgie entuziasti no visas Igaunijas.
Pašlaik kolekcijā ir vairāk nekā 400 tehnikas vienību.
Bet, lūk, numurzīmju kolekcija.
Muzeja apmeklējums principā ir bezmaksas. Tomēr tajā pašā laikā ir apsveicami, ja viesi veic brīvprātīgu ziedojumu – cik nav žēl. Pie ieejas stāv ceļa zīme ar uzrakstu «Kase» un policijas «Zaporožec», kurš pilda šīs kases jeb, pareizāk sakot, ziedojumu savākšanas kastes lomu: jāatver spēkrata motora pārsegs un jānoliek naudu speciālā kārbā.
Muzejā ir arī tā saucamie pavadošie eksponāti, piemēram, padomju laiku DUS vai telefona būda.
“Sojuzpečat” tipveida kiosks, bet uz tā – vecā pastkaste.
Automobiļi ir izvietoti rindās. Tematika tiek ievērota ne vienmēr. Nekādu ekskursijas vadītāju nav: apmeklētaji paši staigā un skatās.
Daudzi eksponāti ir atvērti: var ielīst un pasēdēt.
Dažiem viesiem no NVS un Krievijas, ieraugot atsevišķus eksponātus, rodas savādas sajūtas. Bet, kā gan citādāk: kaut kur ar tādām mašīnām braukā puse valsts iedzīvotāju, bet citur tās stāv kā norakstīti metāllūžņi.
Aizmugurējā plānā – vispār kaut kas neiedomājams: kā tas var būt, ka Mercedes-Benz Gelandewagen, kuram praktiski nav nolietojuma, ir norakstīts utilizēšanai? Te jau savādas jūtas pārdzīvo daži vietējie iedzīvotāji un viesi no Rietumu valstīm.
Šis kravinieks, ar augstu nestandarta virsbūvi – tā ir pārvietojamā kinobūda.
Tās it kā ir bērnu atrakcijas? Jāsaka, ka diezgan skarbas atrakcijas.
Autobusi: neaizmirstamais Ikarus, aizmugurējā plānā – PAZ, KaVZ un citi.
Braukšanas laikā, daudziem padomju puišiem patika stāvēt aiz vadītāja un vērot viņa darbu. Toreiz tā šķita romantika, un ļoti gribējās pašam atrasties šofera vietā.
Īpašu sajūsmu izraisīja šāds PK miets, ar kura palīdzību vadītajs pārslēdza pārnesumus, un durvju atvēršanas-aizvēršanas pogas. Nospiežot pogas iekšpusē iedegās lampiņa. Atceraties tādas? Tagad tās var spaidīt, cik vien grib, tikai sajūsmas vairs nav un spuldzītes nedeg.
Salons un nobīdāmo logu slēdzenes, kurās reizēm tika ieskrūvētas skrūves, lai pasažieri tās nevarētu atvērt.
Šādi tramvaji daudzās vietās ir joprojām tagadne, nevis pagātne.
Bet tā – jau pagātne. E-talonu tolaik nebija.
Atsevišķi eksponāti veic utilitāras funkcijas: šīs Volga pikapa salonā aug gurķi.
Bet autobuss ir pārveidots par siltumnīcu tomātu audzēšanai.
Daļēji – unikāls eksponāts: bērnu mašīna ar pedāļiem. Šodien tādas – atjaunotas – tiek uzskatītas bez maz vai par kolekciju raritāti.
Ir muzejā arī divriteņi, motocikli, kara tehnika un daudz kas cits.
Vispār, paskatīties ir uz ko. Daudziem viesiem muzeja apmeklēšana rada nostaļģiskas jūtas. Ne jau tāpēc, ka padomju tehnika bija tik laba. Vienkārši – tāš ir mašīnas no laika, kad mēs bijām jauni.
