Car-use.lv rakstā «Divriteņu, nedārgi» tika stāstīts par divriteņiem ar motoru (bilde lejā – no turienes). Nenopietns transports? Pēc šodienas mērauklas – laikam, jā. Tomēr vairāk nekā 100 gadus atpakaļ aptuveni ar tādu pašu aparātu tika veikts pirmais starpkontinentālais skrējiens.
Reiz dzīvoja tāds avantūrists un ceļotājs Džordžs Vaimans (1877-1959). Piemēram, viņš bija pirmais, kuram pietika nepiekāpības ar velosipēdu apbraukt Austrāliju. Izbrauca – iepatikās. Labi, tikai lēni. Tad viņš izvēlējās citu transportu – California Motor ražotu divriteni ar motoru un 50 dienu laikā šķērsoja ar to visu Ameriku – no okeānam līdz okeānam. Maršruta garums – viarāk nekā 6 000 km (no Sanfrancisko līdz Ņujorkai). Bet tas viss notika 1903. gadā.
Motovelosipēda 90 kubu dzinējam bija 1.25 z.s. jauda. Uz riteņiem stāvēja 28×1.5 collu riepas. Sēdeklis – atsperots (ne tas ērtākais), priekšā – skrituļbremzes. Bet aizmugurē – 1902. gadā patentētās bremzes, kuras pēc konstrukcijas atgādina mūsdienu analogus. Piedziņas siksna – no ādas.
Ar standarta tērauda rāmi, California Motor velosipēds svēra aptuveni 35 kg un spēja attīstīs ātrumu līdz 40 km/h. Benzīna tvertnes apjoma bija gana aptuveni 150 noskrējiena kilometriem.
Tehnika bija vēl tā. Piemēram, degļa tipa karburatos sastāvēja no metāla kastes ar starpsienām un bija piesists ar vati. Kas nozīmē, ka vadītājam ik pa laikam vajadzēja atvērt degvielas krānu, lai iesmidzinātu viegli gaistošo degvielu karburatorā.
Braucienā Džordžs Vaimans sev līdzi paņēma apbrīnojami maz lietu: silta un maiņas apģērba komplektu, ūdens pudeli, tvertnes priekš degvielas un eļļas, remonta komplektu un fotokameru. Sarakstu papildināja diezgan vajadzīga lieta – 38. kalibra Smith&Wesson revolveris.
Sakarā ar to, ka tā laika ceļi bieži vien bija necaurbraucami dubļu dēļ, ceļotājs vairāk par pusi ceļa brauca pa dzelzceļa uzberumiem vai tiem blakus. Bieži gulēja stacijās un blakus dzelzceļam uzbūvētās mazu pilsētiņu mēbelētās istabās.
Piedzīvojumu ceļā netrūka. Vairākas reizes Džordžs bija spiests likvidēt nelielus bojājumus. Bet reizēm – arī lielākus: Čikāgā dzinējam pārplīsa kloķvārpsta un ceļotājs gaidīja piecas dienas, kamēr ar vilcienu tiks atsūtīta jauna detaļa.
Pirms Ņujorkas dzinējs pavisam attiecās darboties un ap 240 km līdz pilsētai Džordžs grieza pedāļus. Rezultātā – tika līdz galapunktam: noguris, bet apmierināts.
Šodien nedaudzi atceras par šo motoskrējienu, kaut gan tāds notikums ir diezgan svarīgs motociklu pasaulē. Starp citu, runājot par mūsdienām: 6 000 km, kurus veica Džordžs Vaimans – tas ir attālums no Rīgas līdz Mongolijai. Vai šodien kāds noriskētu veikt tādu maršrutu ar divriteni?
