Kanādā ir daudz unikāli dabas rezervāti un šīs vietas ir populāras ne tikai tūristu aprindās. Un šajās vietās ir ne tikai skaista daba. Kanādas ziemeļos ir iespēja dzīvajā redzēt vienu no vislielākiem sauzemes plēsējiem – balto lāci, tā dabiskajā dzīvošanas vidē. Saprotams, ka pie baltiem lāčiem kājām ciemos labāk neiet. Tāpēc šim nolūkam tika radīts spectransports.
Tūristu autobusi, kuri ir paredzēti braucieniem uz balto lāču mītnes vietām, saucās Tundra Buggy.
Tie ir radīti darbam mūžīgā sala rajonos. Bet būvēti šie aparāti tiek pie Čērčilas pilsētiņas, Manitobas provincē, Kanādā.
No tālienes, šis desmit tonnas smagais autobuss liekas ne visai liels, kamēr nepieiesi tuvāk.
Un te viss būs savās vietās: platums – ap trīs metriem, riteņi – gandrīz cilvēka augumā.
Garums – no 10-20 metriem. Ir divu, trīs un četru asu modifikācijas. Polārā autobusa kustību nodrošina 7.6 l 6-cilindru turbodīzelis, kura jauda ir 260 z.s. un kurš ir savienots ar trīs ātrumu APK.
Lai remonta laikā nekļūtu par pētāmo balto lāču medījumu un arī lai vienkārši nesaņemtu apsaldēšanos, pieeja dzinējam un transmisijai notiek no salona. Viss ir likumsakarīgi: kad aiz borta ir – 60°C, bet apkārt klaiņo plēsoņas, izkāpt no mašīnas remontdarbu veikšanai maigi sakot nav droši.
Pārliecinošai motora iedarbināšanai un dīzeļa darbībai, autobusā ir uzstādīts Webasto apsildītājs. Tas apsilda arī dzesēšanas šķidrumu. Protams, ka ne par kādu degvielas taupību, mašīnai, kura darbojas tādos apstākļos, runāt nevar. Dīzeļdegvielu Tundra Buggy ēd ar labu apetīti: 78.5 l uz 100 km.
Salikti aparāti ir nedaudz cirvjaini, bet ļoti kvalitatīvi. Dažu modeļu iekšpusē apstākļi ir vairāk nekā vienkārši.
Ir arī luksus versijas. Šajās versijās autobusu sēdekļu vietā ir uzstādīti vienkārši dīvāni un krēsli.
Interesanti – konstruktori ir padomājuši arī par apkārtējās vides aizsardzību. Šasija un virsbūve ir izveidoti tā, lai līdz minimumam samazinātu traumas iespēju baltajam lācim.
Autobusam praktiski nav asu un uz āru vērstu detaļu, pret kurām varētu satraumēties šis intereses kārais plēsoņa.
Starp citu, ekskursiju ideja pa tundru nav jauna. Pirmo reizi, Tundra Buggy parādījās vēl 1950. gados. Tie tika būvēti no pilsētas autobusu virsbūvēm, kuras tika uzliktas uz armijas kravinieku šasijām.
Pagaidām Kanādā darbojās tikai 16 tādi aparāti.
Katra autobusa cena – individuāla, jo Tundra Buggy tiek ražots manuāli, ņemot vērā pasūtītāja vēlmes.
Bet ekskursijas cena gan ir zināma. Ik vienu, kurš nokļūs Manitoba provincē un kuram būs 400 Kanādas dolāri (ap 320 Eiro), izvadās pa tundru ar šo neparasto spēkratu.
P.S.
Aktuāls ir jautājums – kā līdz šiem Kanādas ziemeļiem tikt? Tas taču ir ļoti tālu un laikam arī dārgi? Viss ir relatīvi. Kā rāda prakse, tad vairāk nekā puse no tūristiem – nav ASV vai Kanādas iedzīvotāji, kas nozīmē, ka viņi atbrauc no dažādām Eiropas, Āzijas valstīm.
Kā tur tikt? Ir vairāki varianti. Eiropiešu vidū pēdējā laikā diezgan populāras ir jūras kruīzes uz Aļasku un Kanādu. Maksa – 1000…1500 Eiro uz cilvēku par septiņu dienu braucienu ar jūras laineri.
Darbojās princips «Viss ir iekļauts» – tas ir ēšana, izklaides (atrakcijas, baseins, sauna, fitnesa zāles u.t.t.).
Tiesa gan, par atsevišķiem restorāniem un ekskursijām ir jāpiemaksā.
Laineri protams ir milzīgi: vairāk par 10 klājiem.
.
Uz tiem ir viss: koncertzāles, kazino, veikali un daudz kas cits.
Uz katra kuģa ir speciālais izklaižu departaments, ja to tā var nosaukt. Ar ko tas nodarbojās – skaidrs no nosaukuma: organizē dažādus pasākumus, lai pasažieriem ceļā nebūtu garlaicīgi. Organizē pat izpārdošanas, piemēram, pārdodot kaut kādas gleznas.
Komanda, kopā ar apkalpojošo personālu – daži simti cilvēku.
Nav tas lētākais atpūtas veids? Iespējams. Taču arī ne visdārgākais. Bet, ņemot vērā maršruta oriģinalitāti un jaunu iespaidu jūru, tas ir tā vērts.
