Divriteņu taksometri dažās valstīs ir kļuvuši diezgan populāri. Interesanti ir tas, ka ideja radās neatkarīgi Eiropā un Āzijā. Eiropā – skaidrs kāpēc: sastrēgumi. Bet Āzijā tāpēc, ka šis taksometra veids ir lētāks. Un, ja Eiropā moto-taksometrs izskatās diezgan pieklājīgi, tad Āzijas varianti un pārvadāšanas maniere – nav domāti cilvēkiem ar vājiem nerviem.
Kā transportu, dažādas taksmetru kompānijas izmanto dažādu tehniku, tomēr arvien lielāks pārvadātāju skaits – it īpaši Eiropā – pāriet uz taksometriem-skuteriem.
Kaut gan ir iespējami varianti.
Viena no valstīm, kuru moto-taksīši ir īpaši populāri – Spānija. Izskaidrojams viss ir vienkārši. Reiz Madridē, kur divriteņu taksometrs ir diezgan izplatīts, tika veikts eksperiments: pa vienu un to pašu pilsētas maršrutu nobrauca auto-taksis un skuteris-taksis. Neviens nešaubījās par to, ka skuters atbrauks ātrāk. Jautājums bija par to – cik ātrāk, un cik izmaksās brauciens?
Rezultātā, vienkāršais taksis aizbrauca pa 26 minūtēm, bet skuteris – 16 minūtēm. Cenas starpība arī bija: 13.45 Eiro – braukšana ar mašīnu, 8.5 Eiro – skuteris.
Starp citu, moto-taksometrs Spānijā iemantoja tādu popularitāti, ka vienkāršie taksisti pat sāka cīnīties ar divriteņu konkurentiem, izmantojot ne visai korektus paņēmienus. Reizēm lieta nonāca līdz riteņu izduršanai un fiziskai iespaidošanai.
Ja Spānijā moto-taksi radīšana – privātu uzņēmēju ideja, tad, piemēram, Beļģijā šis jautājums tika pacelts valdības līmenī. Runa, pirmkārt, gāja par galvaspilsētu – Briseli, kura ir pazīstama ar saviem sastrēgumiem.
Moto-taksometru izveidošanas mēģinājumi bija arī pie mums – Rīgā. Šim nolūkam tika izmantoti skuteri ar jumtu. Drošas informācijas par to, vai ideju izdevās iedzīvināt – diemžēl uz doto brīdi nav, bet kompānijas mājas lapa nez kāpēc nedarbojas.
Moto taksometri ir arī gan ASV, gan Krievijā.
Zinot to, kā reizēm braukā Krievijā, var padomāt, ka brauciens ar moto-taksi šīs valsts pasažierim – kaut kas no ekstrēma sērija. Tomēr patiesais ekstrēms sākās Āzijā.
Turklāt ne jau kaut kādā Taizemē vai Peru.
Tur par moto-taksometriem tiek izmantoti kaut arī vecas, tomēr daudz-maz izturīgas, bet galvenais – lēngaitas un salīdzinoši drošas moto-rikšas. Bet vietām – arī motocikli ar blakusvāģi.
Pēc asām sajūtām ir jābrauc uz Filipīnām.
Tas nav ekstrēms. Ekstrēms sākās provincē. Kā ar sešu pasažieru pārvadāšanu ar vieglo motociklu?
Vietējos iedzīvotājus, piemēram, tas nemulsina. Tieši pretēji, viņi ir apmierināti: tā braukāt ir lētāk. Tiesa gan no pasažieriem tiek prasītas dažas akrobātiskās prasmes un stipri nervi.
Kas tur tika runāts par to, ka Eiropā tiek izmantoti ērti maksi-skuteri ar jumtiem? Filipīnas moto-takšiem jumts arī mēdz būt.
Starp citu, ja motocikls spēj pārvadāt tik daudz tautas un būt gandrīz par mikroautobusu, tad kāpēc tam nepastrādāt arī kā kraviniekam?
Par kraviniekiem divriteņu tehnika strādā ne tikai Filipīnās, bet arī, piemēram, Ķīnā.
Ko iesākt, ja dīvāns neiet uz vieglās automašīnas jumtu? Iekraut to uz motociklu.
Joki paliek joki, bet mēģinājumi no motocikla uztaisīt autobusu ir ne tikai nebagātā Āzijā, bet arī ASV. Lūk, skolas «autobusa» piemērs.
Tāpēc, kā parāda prakse, divriteņu tehnikas iespējas ir daudz plašākas nekā var šķist uz pirmo acu skatu.
Latvijā šai idejai ir pieprasījums, tikai jārēķinās ar to, ka pie mums vasara ir īsa, jāzina, ko darīt agrā rudenī, pavasarī un ziemā. Tāpat jāsaprot, ka, sniedzot šādu nekad nebijušu pakalpojumu, mūs prasīgajiem, nedaudz konservatīvajiem latviešiem ir jānodrošina izcils serviss (drošība, apkalpošana, attiekame, ātrums), citādi ideja beigsies vēl nesākusies.