890 000 km – daudz vai maz? Tas ir aptuveni 22 reizes apkārt zemeslodei. Tieši tik lielu attālumu nobrauca vācu ceļotājs Ginters Holtorfs ar savu Mercedes-Benz Gelandewagen 300D. Zemāk esoša fotogrāfija ir izdarīta 2014. gada rudenī, Vācijā, kur Ginters beidza savu ceļojumu. Bet sākās tas pirms 26 gadiem, un tā laikā tika apmeklētas 215 valstis.
1989. gadā Ginters Holtorfs, pagātnē – Lufthansa pārstāvniecības Indonēzijā top menedžeris un vienas lielas vācu transporta korporācijas vadītājs, nolēma, ka viņš ir jau gana strādājis un ir laiks dzīvot priekš sevis. Un Ginters, kuram uz to brīdi bija 51 gads, ar savu sievu nolēma doties pusotrgadu ilgā ceļojumā pa Āfriku.
Braukšanai dīleru centrā tika iegādāts absolūti standarts 1988. izlaiduma gada Mercedes-Benz Gelandewagen 300D.
Dzinējs – atmosfēru dīzelis, 87 z.s., 127 Ņm. Nekādām papildus tehniskām pārveidošanām spēkrats ne pirms braukšanas, ne tās laikā netika pakļauts.
Ceļot dzīvesbiedriem iepatikās un, apbraucot Āfriku, viņi nolēma ceļojumu turpināt.
Starp citu, automobilis tika pie sava vārda – Otto.
Autobrauciens gāja gan pa ceļiem, gan pa bezceļiem, reizēm – pa diezgan nopietniem.
Tas ir, piemēram, ceļš, ja to tā var nosaukt, Gajānas republikā.
Bez tā, automobilis nepārtrauki gāja ar pārslodzi. Tomēr, neskatoties uz šādiem ekspluatācijas apstākļiem, Gelandewagen ne reizi nopietni nepievīla.
Katrus 100 000 km Ginters atveda savu Gelandewagen uz Eiropu, kur tam tika veikta plānveida tehniskā apkope.
Protams, ka ceļā pa sīkumiem nācās remontēt pašam, piemēram, mainīt tos pašus izlietojuma materiālus un rezerves daļas, taču Ginters nesaskatīja tanī īpašu problēmu.
Internetā ir nācies sastapt izteicienus par to, ka braucienu sponsorēja kompānija Daimler-Benz. Pats Ginters atbild, ka tas ne gluži ir tā: Daimler-Benz tikai reizēm palīdzēja atrisināt jautājumus ar slēgto valstu pārstāvjiem, lai vācu ceļotājs tiktu ielaists, bet pēc tam bez sliktiem piedzīvojumiem – izlaists.
Piemēram, atbraukt ar automobili ar ārzemju reģistrāciju uz Ziemeļkoreju – nav tik vienkārši.
Principā, Ginteram var piekrist. Laikam, ja tas būtu demostrējamais sponsorētais autobrauciens, tad visus šos gadus Daimler-Benz, visdrīzāk, nelaistu garām iespēju izreklamēt to.
Taču īpašas reklāmas nebija. Vispār informācijas par ceļojumu bija maz: Ginters neved blogu, viņam nav profilu sociālos tīklos.
Ginters ceļoja nevis lai kādam kaut ko pierādītu vai parādītu, bet tāpēc, ka viņam tas patika.
Laiks gāja, odometrs tina kilometrus. Kaut kā nemanāmi cipars pietuvojās atzīmei 500 000 km.
Bet līdz ceļojuma beigām bija tālu: vēl ne visas paredzētās valstis bija apceļotas un tāpēc ceļotāji devās tālāk.
Kas tikai nebija redzēts maršruta gaitā: tuksneši, prērijas, savannas.
Laikam, pasaulē nepalika nekas tāds, ko Ginters nebija redzējis.
2010. gadā Ginters piedzīvoja nelaimi: nomira viņa dzīvesbiedre. Viņš gribēja pat pārtraukt ceļojumu, bet, pēc Gintera vārdiem, pēdējā sievas vēlēšanās bija, lai viņš apbrauktu visu, ko viņi gribēja apceļot kopā. Vācu ceļotājs atrada sevī spēkus turpināt ceļu.
Maršruts nepalika vieglāks: to valstu vidū, kuras izbrauca Ginters, bija Laosa, Kambodža, Bangladeša, Mjanma, Madagaskara un citas ne tās vieglākās un labvēlīgākās, tūrisma ziņā, valstis.
Aktuāls jautājums: kā tikt uz to pašu Madagaskaru? Viss ir vienkārši: pa jūru, iekraujot Gelandewagen uz kuģi.
Starp citu, šajā salā viņam atgadījās visa brauciena laikā pirmā avārija – auto iekrita grāvī un pārgriezās.
Pats Ginters necieta, mašīna arī palika gaitā. Pēc neliela remonta, ceļotājs turpināja ceļu.
Pabija Ginters arī Krievijā un NVS valstīs, bet jau mājupceļā iebraucot Baltkrievijā.
Ceļojuma laikā, Ginteru satika dažādu valstu žurnālisti. Ceļotājs labprāt gāja uz kontaktu, stāstīja par savu ceļojumu un klejotāja dzīves ikdienas niansēm. Rādīja automobili.
Komforta līmeņa ziņā – nebūt ne mūsdienu kemperis. Apstākļi, maigi sakot, pieticīgi, bet ceļotāju tas nemulsina. Visu 26 gadu garumā Ginters ne reizi nebija apstājies viesnīcā. Viss nepieciešamais – līdzi: bagažniekā – mini-virtuve un provīzijas krājumi.
No piekarinātās pie augšējā bagažnieka kannas iznāca duša.
Mašīnā ir arī pāris hanteles: katru rītu Ginters sāka ar iesildīšanos.
Ceļotāja fiziskā forma raisa cieņu: ne katrs viņa vecumā spēj veikli tikt uz bezceļnieka jumtu.
Līdzi Ginters vadāja instrumentus remontam un zināmu detaļu koplektu. Interesanti – dažas no detaļām tā arī nebija vajadzīgas, stāv rūpnīcas iepakojumā, ar 1980. gadu marķējumu.
Mājās, Vācijā Ginteru sagaidīja ar lielu godināšanu, bet viņa vārds tika ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā.
Ko vēl te piebilst? Laikam jau neko. Fakti runā paši par sevi. No Gintera Holtorfa ir ko pamācīties: mērķtiecība, drošība, izturība un pats galvenais – fantastisks pozitīvisms, ko izstaro šis cilvēks.
Šodien Ginteram 77 gadi, bet viņš joprojām ir spēka un optimisma pilns. Plānu – ļoti daudz. Pirmkārt, tikt galā ar visiem suvenīriem un foto attēliem no brauciena. Otrkārt, ir plāni nodarboties ar veco automobiļu restaurāciju: ir vācu ceļotājam dažas tādas mašīnas. Kas pēc tam? Ginters vēl nav izlēmis. Bet principā neatstāj doma par to, ka varētu doties vēl kaut kur.
