Nesen te tika stāstīts par to, ka automobilis Uzlēcošās saules zemē – dārgs prieks. Divritenis – lētāks un masveidīgāks transportlīdzeklis. Tomēr arī tā īpašniekiem neklājas viegli.
Divriteņi – diezgan izplatīti Japānā. Valsts ieņem 1. vietu Āzijā un 6. vietu pasaulē pēc velosipēdu skaita uz 100 iedzīvotājiem, zaudējot tikai Eiropas valstīm. Visvairāk divriteņu – Tokijā un tās piepilsētās: 74 vienības uz 100 cilvēkiem. Vismazāk – Okinavas salā (dienvidos vistālāk esošā salu prefektūra): 25 divriteņi uz 100 iedzīvotājiem. Visaukstākajā prefektūrā – Hokaido, kur aug bērzi un sniega sega – reizēm tik pat bieza kā Latvijā, pretēji loģikai – 52 vienības uz 100 cilvēkiem.
Japānā plaši izplatīta ir divriteņu noma, un to pamatā izmanto tūristi. Ir viesnīcas, kuras saviem klientiem, par nelielu summu (5…10 EUR dienā), piedāvā šo pakalpojumu. Ārpus viesnīcām tas izmaksā dārgāk.
Pārsvarā divritenis tiek izmantots kā ikdienas transports. Tāpēc daudziem velosipēdiem priekšā ir bagāžai paredzēts grozs, bet dažiem – pat divi: priekšā un aizmugurē. Bieži var sastapt divriteni ar bērnu krēsliņu groza vietā, kā arī eksemplārus, kuriem ir gan viens, gan otrs.
Zemāk redzamajā attēlā – Japānā populārā velosipēda tips, kurš paredzēts divu bērnu pārvadāšanai. Sakarā ar to, ka uzreiz divu atvašu transportēšana – fiziski smaga nodarbe, daudziem divriteņiem ir elektriskā piedziņa. Foto redzamajam ritenim – arī: aiz sēdekļa caurules var redzēt akumulatoru.
Bērnam, kuru pārvadā, jābūt galvā ķiverei. Ja tās nav, policija var uzlikt soda naudu.
Vairums velobraucēju ļoti zemu nolaiž sēdekļus, lai apstājoties uzreiz ar kājām aizsniegtu zemi.
Uz noslogotām ielām, velobraucējiem ir izdalīta speciāla josla. Ja tās nav, tad braukšana notiek gar ceļmalu tāpat kā pie mums. Arī uz gājēju pārējām ir divriteņu josla.
Uz Japānas ceļiem velosipēdam ir priekšroka attiecībā pret auto. Tāpēc priekš autobraucējiem, riteņbraucēji – tās ir galvassāpes. Bet tiem, savukārt, papildus stresu sagādā gājēji, kuriem ir priekšroka attiecībā pret velosipēdiem.
Divriteņu cena Japānā – aptuveni vienā līmenī ar mūsu valsti: jauns braucamais maksā, sākot ar 100 EUR. Pēc iegādes, to obligāti ir jāreģistrē. Šīs procedūras ietvaros tiek uzlīmēta speciāla uzlīme ar numuru, bet aparāta īpašniekam tiek piešķirta karte-apliecība, kurai vienmēr jābūt līdzi. Policija bieži pārbauda dokumentus, un, ja tās nav, tad var rasties aizdomas par to, ka transportlīdzeklis ir zagts.
Velosipēda apdrošināšana nav obligāta. Tomēr visās brošūrās, ar divriteņu satiksmes noteikumiem, obligāti tiek publicēti biedējoši stāsti par to, kā gadījās tiem braucējiem, kuru divritenis nebija apdrošināts. Ķivere ir obligāta tikai bērniem. Gados vecākiem ļaudīm ar iesaka tās lietot, biedējot ar to, ka vairāk nekā puse no visiem bojā gājušiem velobraucējiem – cilvēki, vecumā virs 65 gadiem.
Bez reģistrācijas uzlīmes, uz velosipēda var būt arī citas. Piemēram, uzlīme, kurā ir norādīta divriteņa īpašnieka adrese un parkošanās vietas numurs. Ja automobiļa parkošanās vietu ir jāpērk, un reizēm tas izmaksā tik pat daudz kā dzīvoklis, tad riteņa parkošanās bieži vien ir bezmaksas. Velonovietne ir gandrīz pie katra nama, bet «parkošanos» divriteņa īpašnieks saņem kopā ar dzīvokļa atslēgām. Par novietnes izmantošanu reizēm prasa naudu.
Šī ir bezmaksas velosipēdu novietne priekš mājas iedzīvotājiem.
Bet šī ir par maksu. Cena – aptuveni 10 EUR mēnesī.
Velosipēdu reģistrācija tiek veikta ne tikai zādzības samazināšanas nolūkā, bet arī lai sekotu pārkāpumiem un kontrolētu veco riteņu utilizāciju. Ierastā prakse ir tāda, ka utilizēšanas izdevumu daļu sedz ražotājkompānija. Bieži vien ir iespēja atgriest veco velosipēdu veikalā, kur tas tika nopirkts, un saņemt atlaidi jauna iegādei. To var arī atdot vai pat pārdot specializētajam utilizēšanās veikalam, kur tas pēc tam tiks pārdots vai nodots skolām un universitātēm. Atsevišķas augstskolas studentiem uz mācību laiku piešķir šos divriteņus.
Ja aparāts nav lietojams, tad to nāksies utilizēt kā sadzīves atkritumus. Maksa – 10 EUR robežās, atkarībā no vietējiem izcenojumiem. Jāiegādājas speciālu marku, jāuzlīmē to divritenim un noteiktā dienā jāizliek ārā. Attēlā – apliecinājums par piederību mājai.
Sakarā ar to, ka velosipēds tiek uzskatīts par pilnvērtīgu transporta veidu, prasību pret velobraucējiem ir daudz. Netrūkst arī ierobežojumu. Piemēram, atsevišķās ielās iebraukt ar divriteni ir aizliegts.
Vai divriteņa priekšrocība ir tā, ka to visur var novietot? Tikai ne Japānā. Gandrīz visur velosipēda novietošana ir aizliegta. Zemāk redzamā attēlā – rajona karte, kur ar sarkanu ir atzīmētas ielas, uz kurām velo novietošana ir aizliegta. Nav grūti ievērot, ka šīs atzīmes ir praktiski visur.
Velosipēdus drīkst novietot vai nu uz speciāli tam paredzētām stāvvietām, vai nu uz ielām esošajos speciālos slotos, kuri bloķē priekšējo riteni un neatlaiž to tik ilgi, kamēr par stāvēšanu nav samaksāts. Pirmās divas stundas – par brīvu, bet tad 0.50 EUR par stundu.
Viltīgākie riteņbraucēji vai nu pārliek savu transportlīdzekli uz blakus esošo slotu ik pēc divām stundām, vai nu neiebrauc līdz slota galam, lai priekšējais ritenis netiktu bloķēts. Tālākais ir veiksmes stāsts: policijas patruļa var divriteni iedzīt līdz galam, bet var arī uzlikt soda naudu.
Bezmaksas velosipēdu, uz neilgu laiku, var novietot pie veikala. Tomēr, ja paies vairāk par stundu, sākumā parādīsies uzlīme, bet vēl pēc divām stundām divritenis tiks aizvests vai nu uz maksas slotu, vai nu uz soda stāvvietu. Un tad nāksies gaidīt paziņojumu no pasta un maksāt soda naudu 30…50 EUR, lai atgrieztu savu transportlīdzekli.
Lūk, kā izskatās pirmā brīdinājuma uzlīme.
Ja ir vajadzība novietot divriteni uz ilgāku laiku, tad šim nolūkam apkārt visām lielām sabiedriskā transporta stacijām ir speciālas, visbiežāk pazemes, novietnes. Maksa tajās ir nevis pa stundām, bet gan pa diennaktīm. Cena – aptuveni 1…1.5 EUR diennaktī. Ir iespēja arī iegādāties mēneša vai pat gada abonementu. Cena – 200 EUR vietējā apgabala iedzīvotājiem, 150 EUR skolniekiem un 300 EUR atbraucējiem.
Lenta-travelators palīdz vilkt divriteni no pazemes stāvvietas augšā.
Bet ir arī vienkāršie pandusi.
Stāvvieta zem virszemes dzelzceļa.
Stāvvieta dzīvojamā namā.
Maksas stāvvieta pārejā.
Divriteņi tiek pieslēgti diezgan reti. Izņēmums – īpaši dārgie eksemplāri. Pirmkārt, nav īpašas nepieciešamības. Otrkārt, tas ne visai patīk policijai, tāpēc, ka, nepieciešamības gadījumā, velosipēdu grūti evakuēt. Ja kādā rajonā zog divriteņus, tad tas tiek uzskatīts par nelabvēlīgu vai pat kriminālu rajonu. Piesardzības standartlīdzeklis – aizmugurējā riteņa bloķēšana.
Tomēr ar parkošanos ierobežojumi nebeidzas. Par daudziem citiem pārkāpumiem arī ir paredzēti sodi. Soda nauda var tikt uzlikta par braukšanu ar nereģistrētu (vai vienkārši ne ar savu) velosipēdu, nepareizi uzstādīto bērnu krēsliņu, darba kārtībā esoša luktura neesamību vai smēķēšanu kustības laikā (nepieklājības kalngals). Par pasažiera pārvadāšanu uz bagāžnieka – sods 200 EUR.
Par braukšanu ar lietussargu rokās vai austiņām ausīs – līdz 500 EUR + 3 mēneši cietumā. Par braukšanu dzērumā – līdz 10 000 EUR un/vai līdz pieciem gadiem cietumā. Tā nav drukas kļūda. Uz sīkiem pārkāpumiem drošībnieki bieži vien piever acis, bet par nopietniem, pēc vietējā mēroga, sods pienākas pēc pilnas programmas.
Tā kā, riteņbraucēju dzīve Japānā arī nav vienkārša. Var būt kājāmgājējiem tā ir viegla? Nē. Japānā visās dzīves jomās valda stingra disciplīna. Tomēr tas jau ir pavisam cits stāsts.
