Dažiem mūsu līdzpilsoņiem, esot citās valstīs, patīk ceļot ar automobili. Bez šaubām, tā ir laba lieta. Un kā jau tas bieži gadās, visinteresantāk ir aizbraukt uz tādu vietu, kur citi neriskē līst. Tikai reizēm iebraukt ir vienkāršāk nekā izbraukt. Vienas tādas vietas nosaukums izsaka visu: Death Valley – Nāves Ieleja.
Šī vieta atrodās ASV, Mohaves tuksneša teritorijā, kas atrodas uz Nevadas un Kalifornijas robežas.
No kurienes tāds savāds nosaukums? Viss ir vienkārši: Nāves Ieleja – viens no viskarstākajiem planētas punktiem: vasaras laikā tur ir vairāk par +500С. Rudenī – vēsāk: oktorbrī-novembrī – +30…350С. Viskomfortablāk tur ir ziemā: +18…250С.
Viena no visinteresantākajām un gleznainākajām ielejas vietām – plato ar nosaukumu Racetrack: tas ir izkaltušā ezera dibens. Iemesls ir ne tikai ainavās: tā vieta ir zināma ar kustīgo akmeņu fenomenu.
Tā nav pārsacīšanās: akmeņi, reizēm diezgan lieli, paši it kā rāpo pa zemi, atstājot aiz sevis vagas, uz, karstuma iespaidā, ieplaisājušās māla augsnes.
Kāpēc tas tā notiek – izskaidrojuma nav. Ir dažādas hipotēzes: mikrozemestrīces, geomagnētiskie lauki u.t.t.
Interesanti – vairums akmeņu rāpo no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem, turklāt lielie akmeņi pārvietojās ātrāk par maziem. Fiksētais rekords – akmens, kura svars pārsniedza 300 kg, mēneša laikā aizrāpoja pa 18 metriem.
Dabiski, ka tamlīdzīgas vietas piesaista tūristus. Tikt līdz Racetrack ir iespējams ar automobili. Bet āķis ir tanī, ka plato ir nokaisīts ar klints drupatām, kuras spēj sadargāt riepu lupatās. Citiem vārdiem sakot, jāņem līdzi vairākas rezerves riepas vai jābrauc ar RunOnFlat riepām. Bet labāk – gan viens, gan otrs. Starp citu, netraucēs paņemt vairāk ūdeni, tomēr – tuksnesis. Mūsu stāsta varoņi ūdeni paņēma, bet par riepām saprata tikai tad, kad caursita divas riepas.
Bet laiks jau bija vēls – sāka satumst.
Mobilais tālrunis nedarbojās – nav zonas. Līdz tuvākai pilsētai – vairāk par 100 km. Ko darīt: nakšņot tuksnesī un gaidīt, ka no rīta paņems kādi tūristi (ja tādi uzradīsies) vai braukt uz diskiem?
Par laimi, tamlīdzīgu risinājumu nevajadzēja pieņemt: tīras nejaušības dēļ, garām brauca auto, ar citiem aizkavējušiem tūristiem – viņi arī aizveda uz tuvāko pilsētu, kā arī palīdzēja atrast viesnīcu. Mašīnu nācās pa nakti atstāt tuksnesī.
Tālāk – evakuatora un nepieciešamā izmēra riepu meklēšana. Atrast riepas izrādījās ne tik viegli, taču evakuatoru – vēl sarežģītāk. Kad evakuatoristi izdzirdēja, no kurienes ir jāpaņem spēkrats, viņiem kaut kā uzreiz pazuda vēlēšanās ķerties pie lietas.
Galu galā, atradās evakuatora īpašnieks, kurš bija ar mieru atvest mašīnu no Racetrack par 900 zaļajiem. Principā, tas – nav tik dārgi, ja ņem vērā, ka evakuatora darba stunda, tajā pusē, maksā vidēji ap 200 dolārus. Divas riepas maksāja pa 200 dolāriem katra, plus nakšņošana viesnīcā – ap 100 dolārus.
Rezultātā, brauciens uz Death Valley izmaksāja 1 400 dolārus. Nav lēti? Laikam gan, taču galu galā – pieredze un neaizmirstami iespaidi arī kaut ko maksā?
